— Jā, nu man vajadzēs savu grēku izpirkt, — viņš nopurpināja, tad, pagriezies pret Edīti, palūdza: — Palasi man vēl no tās gramatas! — Un pēc tam jokodams piebilda: — Tad nolādētā gulta tik traki negriež sānos.

Diena, kad Denninu veda uz soda vietu, bija padevusies skaidra, salta. Termometrs noslīdēja līdz divdesmit pieciem grādiem zem nulles, ledains vējš, lodādams zem apģērba, stindzināja līdz kauliem. Dennins pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem piecēlās no gultas. Muskuļi tik ilgi nebija darbināti, ķermenis tā atradinājies no vertikāla stāvokļa, ka viņš tikko spēja noturēties kājās: viņš streipuļoja no vienas puses uz otru, lāgiem pat klupa, tādās reizēs cenzdamies ar saistītajam rokām satvert Edīti.

— Skat, akurāt kā piedzēris, — viņš pasmējās, bet pēc mirkļa piebilda: — Ek, labi gan, ka viss cauri. Tā nolādētā gulta mani gandrīz vai nobeidza.

Kad Edīte uzlika viņam galvā cepuri un nolaida ausu aizsegus, viņš iesmiedamies pajautāja:

— Kālab tad tā?

— ārā salst.

— Un nabaga Maikls Dennins var nosaldēt ausis? Bet vai pēc desmit minūtēm viņam tas nebūs sasodīti vienalga?

Pirms beidzamā — baismīgā pārbaudījuma Edīte bija sasprindzinājusi gribu lidz pēdējai iespējai un centās noturēties mierīga, taču Dennina vārdi smagi iedragāja viņas savaldību. Lidz šim brīdim viņa bija dzīvojusi kā miega, it kā nereālā rēgu pasaulē, bet nu Dennina izteiktā rupjā patiesība viņu pamodinaja — un visi notikumi parādījās pavisam citādā gaisma. Viņas satraukums nepalika apslēpts arī Denninam.

— Es ar savu stulbo runāšanu laikam tevi sabudi- nāju, — viņš nožēlodams sacīja. — Bet es jau tikai pajokoju, dieva vārds. Šodien Maiklam Denninam ir liela diena un viņš ir līksms kā cīrulis.

Viņš sāka svilpot, bet trellis drīz vien visai neskanīgi pārtrūka.

— Žēl, ka nav mācītāja, — viņš domīgi ieteicās, bet tūliņ steidzās piebilst: — Nekas, Maikls Dennins ir vecs zaldāts, kam nepiestāv ilgoties pēc mīkstiem pēļiem, kad kara ceļš zem kājām.