Vispirms viņi nogāza dažas egles un uzcēla būdu, ko sadalīja trīs telpas. Saimniecību vajadzēja vadīt Edītei Nelsonei. Viru uzdevums bija meklēt zeltu, ko viņi arī darīja, un to atrast, kas arī izdevās. Starp citu, ieguvums nebija pārāk liels: viņiem gadījās diezgan nabadzīgas atradnes, un grūtās darba dienas beigās katram tika piecpadsmit līdz divdesmit dolāru. Aļaskas īsā vasara togad noturējās ilgāk nekā parasti, un zeltrači dienu pēc dienas atlika atgriešanos uz Skagveju, bet pēc tam jau bija par vēlu. Sakumā viņi vienojās ar indiāņiem, kas ik rudeni brauca gar krastu ar savām precēm. Sivaši gaidīja baltos cilvēkus līdz pēdējam brīdim, bet tad aizbrauca vieni paši. Nu neatlika nekas cits kā gaidīt na- kamo izdevību. Pa to laiku atradnes bija izsmeltas un sagatavoti malkas krājumi ziemai.

Atvasara negribēja un negribēja beigties, bet tad pēkšņi ar vēja auriem un puteņiem Aļaskā ielauzās ziema. Tā piezagas naktī, un, kad zeltrači no rīta pamodās, aiz logiem gaudoja vējš, pār zemi brāza putenis un lāmās ūdens bija pārvilcies ar ledu. Tikko viena vētra beidzās, sākās jauna, bet īsajos starplaikos valdīja klusums, kurā ielauzās vienīgi bangu dārdoņā tuksnesīgajā krastā, kur smiltīs kā balta sarma nogūla jūras sāls svēdra.

Būdas iemītniekiem neklājās slikti. Zeltrači bija savākuši zeltu par astoņiem tūkstošiem dolāru, sūdzēties nevarēja. Vīrieši sev sameistaroja slēpes, gāja medībās un papildināja pārtikas krājumus ar svaigu gaļu, bet vakaros nodevās bezgalīgai vista un pedro spēlei.

I\ad darbi raktuvēs beidzās, Edīte Nelsone krāsns kurināšanu un trauku mazgāšanu nodeva vīru ziņā, bet pati lāpīja viņiem zeķes un laboja virsdrēbes.