Būdā nekad nedzirdēja nopietnus strīdus vai sīkmanīgu ķildošanos, un tas iemītnieki paši bieži vien cits citam sacīja, ka šiem esot laimējies. Hanss Nelsons bija labsirdīgs un saticīgs cilvēks, bet Edītē viņu jau kopš pazīšanas sākuma bija sajūsminājusi spēja labi satikt ar cilvēkiem. Harkijs, garš, kalsns teksasietis, gan bija noslēgtas dabas cilvēks un klusētājs, taču apbrīnojami miermīlīgs. Viņš cieši ticēja, ka zelts pazemē nemitīgi vairojas, un, kamēr neviens to necentās apstrīdēt, viss bija labi. Ceturtais būdas apdzīvotājs Maikls Dennins ar savu īru humoru palīdzēja visiem uzturēt možu garu un jautrību. Tas bija varena auguma vīrs platiem pleciem, viņš spēja pēkšņi iedegties dusmās par tīrajiem niekiem, turpretī nekad nezaudēja aukstasinību grūtos brīžos. Pēdējais — piektais, Dečijs, bija, ka mēdz teikt, visas sabiedrības dvēsele. Viņš labprāt ļāva par sevi pazoboties un bija gatavs uz visu, lai tikai pārējos uzjautrinātu. Likās, viņa dzīves mērķis bija smīdināt cilvēkus. Dzīvi būdā ne reizes neaptumšoja cik necik nopietnas domstarpības. Ziemeļu īsajā vasarā katrs zeltracis bija kļuvis par tūkstoš sešsimt dolāru īpašnieku, un viņi jutās apmierināti un turīgi.

Bet tad viņus pārsteidza Negaidītais. Viņi tikko bija apsēdušies pie brokastīm. Pulkstenis bija astoņi (pēc darbu izbeigšanās atradnēs zeltrači brokastis ēda vēlāk), tomēr uz galda vēl dega pudeles kaklā iestiprināta svece. Edīte un Hanss sēdēja viens otram pretī. Starp viņiem ar muguru pret durvīm — Harkijs un Dečijs. Den- nins vēl nebija atnācis.

Hanss Nelsons palūkojās uz tukšo krēslu, nogrozīja galvu un, neveikli mēģinādams pajokot, noteica:

— Dennins taču vienmēr ir pirmais pie galda! Dīvaini gan. Ka tikai nabadziņam nav piemetusies kāda indeve!

— Kur Maikls palicis? — apvaicājās Edīte.

— Piecēlās melnā naktī un nezin uz kurieni aizgāja, — atbildēja Harkijs.