Dečija sejai pārslīdēja viltīgs smaids. Viņš centās izrādīt, ka zina, kādēļ Dennins nav atnācis brokastīs, bet, kad pārējie sāka viņu izprašņāt, kļuva noslēpumains. Edīte piecēlās, pavēra vīriešu guļamistabas durvis un atgriezās. Hanss uzmeta viņai jautājošu skatienu. Viņa papurināja galvu.

— Vēl nekad viņš nav nokavējis ēdiena reizi, — viņa piebilda.

— Nekā nesaprotu, — Hanss brīnījās, — viņam tak vienmēr ir vilka ēstgriba.

— Posts un bēdu dienas! — satriekts sacīja Dečijs, galvu vārdiem līdzi klanīdams.

Biedra pazušana jau sāka visus uztraukt.

•— Nelaime gan! — nerimās Dečijs.

— Kas noticis? — visi kā viena balsī jautāja.

— Nabaga Maikls! — noskanēja drūma atbalss.

— Kas viņam lēcies? — noprasīja Harkijs.

— Nabaga Maikls paspējis aizmirst, kas ir izsalkums, — turpināja Dečijs. — Galīgi pazaudējis ēstgribu. Ēšana viņu vairs neinteresē.

— Nu, paskatoties uz viņu, to vis nevarētu sacīt: kā liek pie bļodas, tā stūķē iekšā kā gubenī, — piebilda Harkijs.

— Ko nu, to viņš tikai tapat pieklājībās pēc, lai nc- apvainotu misis Nelsoni, — Dečijs bez kavēšanās atrada atbildi. — Liecieties mierā, es zinu labāk.. Nē, drausmīgi gan! Kāpēc viņš nesēž pie galda? Tāpēc, ka ir aizgājis. Bet uz kurieni aizgajis? Aizgājis dzenāt rokā ēstgribu. Bet kā to dara? Bizo basām kājām pa sniegu. iVlan lai neviens nestāsta! Visi bagātnieki skraida basām kājām pa sniegu, kad grib sadzīt pēdas pazudušai ēstgribai. Maiklam pieder tūkstoš sešsimt dolāru, viņš kļuvis bagāts. Un tāpēc pazaudējis ēstgribu. Nu viņš dzenas tai pakaļ. Ja neticat, paveriet durvis, gan ieraudzīsiet sniegā Maikla pliko kāju ieminumus. Bet ēstgribu nekur nemanīsiet. Un no tā ceļas viss posts. Kad Maikls būs noķēris ēstgribu, viņš to aprīs viena kumosā un nāks mājās brokastīs.

Visi smējās, klausoties Dečija tērgāšanā. Smiekli vēl nebija apklusuši, kad atvērās durvis un ienāca Dennins.