Ta atnaca Negaidītais. Hanss un Edīte sēdēja sastinguši. Viņi bija ka pieauguši pie krēsliem un ka apmāti skatījās uz slepkavu. Dūmos, kas piepildīja istabu, viņi tikko varēja saredzēt. Un pilnīgajā klusumā bija dzirdams vienīgi, kā no apgāztās krūzītes uz grīdas tek kafija. Dennins atlieca stobru un izmeta tukšās čaulītes; vienā rokā turēdams bisi, viņš otru iebaza kabatā, meklēdams patronas.
Viņš jau saka tās likt stobrā, kad Edīte Nelsone atjēdzās. Skaidrs, ka tagad Dennins gatavojas nošaut viņu un Hansu. Negaidītais šoreiz izpaudās tik neiespējama, drausmīgā veidā, ka uz dažām sekundēm pilnīgi apstulboja Edīti un paralizēja viņas gribu. Taču viņa tūliņ atjēdzas un stājās tam pretī. Jā, viņa metās cīņā ar Negaidīto, kaķa lēcienā uzklupa slepkavam un ieķērās abām rokām viņam apkaklē. Viņa sadūrās ar slepkavu krūti pret krūti un ar savu svaru piespieda to neviļus pakāpties atpakaļ. Neizlaizdams ieroci no rokas, Dennins mēģināja sievieti nokratīt. Bet tas nebija viegli izdarāms. Viņas spēcīgajam, muskuļainajam augumam piemita kaķa veiklība. Nosvērusies ar visu ķermeņa smagumu uz vieniem sāniem, viņa bezmaz nogāza Denninu uz grīdas. Bet viņš izslējās un mežonīgi cirtās uz otru pusi, un parāva Edīti līdzi. Kājas viņai uzlidoja gaisā, apmetot loku, bet, pirkstus vaļā nepalaizdama, viņa krampjaini turējās Denninam apkaklē. Uztriekusies virsū krēslam, viņa pakrita, norāva Denninu līdzi, un, viens otram drēbēs ieķērušies, viņi sāka vārtīties pa grīdu.
Hanss Nelsons cīņu ar Negaidīto saka pussekundes vēlāk nekā sieva.