Viņa organismam nebija tik ātras uztveres, smadzenes un nervi reaģēja gausāk, un pagāja lieka pussekunde, pirms viņš atskārta, kas noticis, izšķīrās un sāka darboties. Edīte jau bija piekltipusi Denninam pie rīkles, kad Hanss pielēca kājās. Viņam nepiemita spēja visu vēsi apsvērt; viņā virsroku ņēma neprata dusmas, zvēra niknums. Pielēcis kājas, viņš izgrūda tadu kā sē- cienu, kā rūcienu. Dennins jau rāva Edīti sānis, kad Hanss rēkdams metās pie viņiem un pieskrēja klat, kad abi jau vārtījās pa grīdu.

Hanss picklupa pie nokritušā Dennina un sāka kā ārprātīgs apstrādāt viņu ar dūrēm. Viņš sita un sita kā ar āmuru pa laktu, un, kad Edīte juta, ka Dennins kļūst šļaugans, viņa atlaida sažņaugtos pirkstus un aizrapoja mala. Uz grīdas gulēdama un smagi elsodama, viņa vēroja cīņu. Sitienu krusa joprojām kapāja Denninu, bet viņš, likās, to nemaz nejuta. Viņš pat nepakustējās. Beidzot Edīte apjēdza, ka Dennins zaudējis samaņu. Viņa uzkliedza Hansam:

— Beidz!

Uzkliedza vēlreiz, bet Hanss nedzirdēja. Tad viņa sagrāba vīru aiz rokas, taču viņš arī to nelikās manām.

To, ko Edīte darīja pēc tam, viņai nemācīja saprāts. Uz tādu rīcību viņu nemudināja ne žēlsirdība, ne bauslis «Tev nebūs nokaut!». Neizskaidrojama tieksme pēc likuma taisnības, rases ētika, kas viņā sakņojās kopš bērnības, lika Edītei Nelsonei mesties starp vīru un Denninu un ar savu augumu aizsegt neaizsargāto slepkavas ķermeni. Edīte atgrūda Hansu no Dennina, un viņš tai paklausīja, kā nikns, bet pakļāvīgs suns paklausa saimniekam, kas viņu dzen projām. Jā, Hanss Nelsons bija līdzīgs ķēdes sunim: niknums, kas viņā plosījās, zvēriskā rēcienā izlauzās no krūtīm, un viņš vairākkārt no jauna mēģināja uzbrukt upurim. Taču Edīte ikreiz aši aizsedza Denninu ar savu augumu. Viņa stūma Hansu aizvien tālāk nost no Dennina. Nekad viņa viru nebija redzējusi tādā stāvoklī. Viņai kļuva drausmi. Pat Dennins cīņas karstumā nebija viņai iedvesis tādas šausmas.