Tas mūs pārsteidza. Mēs devāmies pie Silvio un atradām viņu pagalmā triecam lodes citu uz citas pie vārtiem piestiprinātā dūzī. Viņš saņēma mūs, kā jau paradis, ne vārda neminēdams par vaka­rējo notikumu. Pagāja trīs dienas, poručiks vēl arvien bija dzīvs. Mēs ar izbrīnu jautājām: vai pa­tiesi Silvio neduelēsies. Silvio neduelējās. Viņš ap­mierinājās ar visai nelielu izskaidrošanos un saderēja mieru.

Tas ļoti kaitēja Silvio prestižam jauniešu spriedu­mos par viņu. Drosmes trūkumu vismazāk piedod jauni ļaudis, kas parasti bezbailību uzskata par pašu vērtīgāko cilvēkā un ar to attaisno visādus netiku­mus. Taču mazpamazām viss aizmirsās un Silvio atguva savu agrāko ietekmi.

Vienīgi es vairs nespēju viņam tuvoties. No dabas apveltīts ar romantisku iztēli, es par visiem spēcīgāk biju pieķēries cilvēkam, kura dzīve likās mīkla un kurš šķita man kā kādas noslēpumainas noveles varo­nis. Silvio mani mīlēja; runājot ar mani vienu, viņš vismaz atmeta savu parasto strupo, indīgo runas veidu un tērzēja par dažādiem jautājumiem labsir­dīgi un neparasti jauki. Taču pēc nelaimīgā vakara doma, ka viņa gods ticis aptraipīts un nav nomazgāts aiz paša vainas, — šī doma mani nepameta un neļāva man izturēties pret viņu kā agrāk; man bija kauns uz viņu skatīties. Silvio bija pārāk gudrs un piere­dzējis, lai to nepamanītu un neuzminētu iemeslu. Šķita, tas viņu apbēdina; vismaz es kādas pāris reizes pamanīju viņā vēlēšanos ar mani izskaidroties; taču es vairījos no šādiem gadījumiem, un Silvio no manis novērsās. Kopš tā laika es redzējos ar viņu, tikai biedriem klātesot, un mūsu agrākās vaļsirdīgās saru­nas pārtrūka.