Iespaidu pārslogotajiem galvaspilsētas iedzīvotājiem nav jausmas par tiem daudzajiem rimtajiem priekiem, ko tik labi pazīst lauku un mazpilsētiņu iedzīvotāji, piemēram, — pasta dienas gaidīšanu; otrdienās un piektdienās mūsu pulka kanceleja bija pilna ar virsniekiem: daži gaidīja naudu, daži vēstules, citi avīzes. Sūtījumi parasti turpat tika atvērti; jaunumi izstāstīti, un kancelejā valdīja visai liela rosme. Silvio saņēma vēstules uz mūsu pulka adresi un parasti atradās turpat. Reiz viņam pasniedza sūtī
jumu, no kura viņš norāva zīmogu ar vislielāko nepacietību. Pārskatot vēstuli, viņa acis zibēja. Virsnieki, aizņemti katrs ar savām vēstulēm, neko nepamanīja. — Kungi, — Silvio viņiem teica, — apstākļi prasa, lai nekavējoties dodos prom; braukšu šonakt pat; ceru, ka jūs neatteiksities beidzamo reizi pusdienot pie manis. Gaidu arī jūs, —-viņš turpināja, vērsdamies pie manis, — gaidu katrā ziņā. — Ar šiem vārdiem viņš steidzīgi izgāja; bet mēs, norunājuši sapulcēties pie Silvio, izklīdām katrs uz savu pusi.
Atnācu pie Silvio noliktajā laikā un atradu pie viņa gandrīz visu pulku. Visas viņa mantas jau bija iesaiņotas; palikušas vienīgi kailās, cauršautās sienas.