Spēlēdams viņš aiz izklaidības bija atliecis kārtij stūri. Silvio paņēma krītu un pēc sava paraduma nolīdzināja rēķinu. Virsnieks, domādams, ka notikusi kļūda, ņēmās skaidrot. Silvio klusēdams turpināja spēli. Virsnieks, zaudējis pacietību, paņēma suku un nodzēsa to, kas viņam šķita nepareizi pierakstīts. Silvio paņēma krītu un pierakstīja atkal. Virsnieks, no vīna, spēles un biedru smiekliem iekaisis, uzskatīja sevi par gauži apvainotu un, trakās dusmās pagrābis no galda vara svečturi, svieda to Silvio, kurš tikko paguva izvairīties no trieciena. Mēs samulsām. Silvio piecēlās, aiz dusmām nobālēja un ar zibošām acīm teica: «Cienītais kungs, esiet tik laipns un ejiet laukā — un pateicieties dievam, ka tas notika manā mājā.»
Mēs nešaubījāmies par sekām un iedomājāmies jauno biedru jau beigtu. Virsnieks izgāja laukā, teikdams, ka par apvainojumu gatavs atbildēt, kā labpatiksies bankas turētāja kungam. Spēle ilga vēl dažas minūtes; taču, sajuzdami, ka mājastēvam spēle nav prātā, cits pēc cita metām mieru un izklīdām pa dzīvokļiem, spriezdami par drīz sagaidāmo vakanto vietu.
Nākamajā dienā manēžā mēs jau apjautājāmies, vai nabaga poručiks vēl dzīvs, bet te pēkšņi viņš pats ieradās; mēs viņam uzdevām to pašu jautājumu. Viņš atbildēja, ka no Silvio vēl neesot saņēmis nekādu ziņu.