Mēs apsēdāmies pie galda; namatēvs bija ārkārtīgi labā noskaņā, un drīz vien viņa jautrība pārņēma visus; korķi paukšķēja ik brīdi, glāzes putoja un šņāca ne­pārtraukti, un mēs ar vislielāko centību vēlējām aiz­braucējam labu ceļa vēju un visādu labklājību. No galda piecēlāmies jau vēlu vakarā. Kad meklējām cepures, Silvio, no visiem atvadījies, paņēma mani pie rokas un aizkavēja brīdī, kad es jau taisījos aiz­iet. — Man vajag ar jums parunāties, — viņš klusi teica. Es paliku.

Viesi aizgāja; mēs palikām divatā, nosēdāmies viens otram pretī un klusēdami aizkurinājām pīpes. Silvio bija noraizējies; vairs nebija ne miņas no viņa drudžainās jautrības. Drūms bālums, zibošas acis un biezie dūmi, kas plūda no viņa mutes, vērta viņu līdzīgu īstam sātanam. Pagāja brīdis, un Silvio pār­trauca klusēšanu.

— Varbūt mēs nekad vairs neredzēsimies, — viņš teica. — Pirms šķiršanās gribēju ar jums izrunāties,

Varbūt būsiet ievērojis, ka daudz nerēķinos ar citu domām; taču es jūs mīlu un jūtu — man būtu mokoši atstāt jūsu atmiņā nepareizus priekšstatus.

Viņš apklusa un ņēmās piepildīt savu izdegušo pīpi; es klusēju, acis nodūris.

—    Jums varbūt šķita dīvaini, — viņš turpināja, — ka es neprasīju gandarījuma 110 tā piedzērušā nel­gas R***.