Jūs būsit vienis prātis, ka, ciktāl man bija tiesības izvēlēties ieroci, viņa dzīvība bija manās ro­kās, bet manējā gandrīz drošībā: es varēju savu mē­renību piedēvēt vienīgi tikai augstsirdībai, taču ne­gribu melot. Ja varējis sodīt R***, nepakļaujot bries­mām paša dzīvību, es neparko viņam nepiedotu.

Raudzījos uz Silvio izbrīnījies. Tāda atzīšanās mani pilnīgi samulsināja. Silvio turpināja.

—    Jā, man nav tiesību riskēt ar savu dzīvību. Pirms sešiem gadiem es saņēmu pļauku, un mans ienaidnieks vēl ir dzīvs.

Mana ziņkāre bija stipri iekairināta.

—    Jūs ar viņu nešāvāties? — es jautāju. — Vai arī jūs izšķīra apstākļi?

—    Es ar viņu šāvos, — Silvio atbildēja, — un te ir mūsu divkaujas liecinieks.

—    Jūs zināt, — Silvio turpināja, — es dienēju *** huzāru pulkā. Manu raksturu jūs pazīstat: esmu radis būt pārāks par citiem, un jaunībā tā bija mana kais­

lība. Mūsu laikā trakulība bija modē: biju pirmais trakulis armijā. Mēs lielījāmies ar dzeršanu; es varēju izturēt vairāk nekā slavenais Burcovs, ko apdziedā- jis Deniss Davidovs. Divkaujas mūsu pulkā gadījās ik brīdi; es piedalījos visās — vai nu par liecinieku, vai pats šāvos. Biedri mani dievināja, bet pulka komandieri, kuri pastāvīgi mainījās, raudzījās uz mani kā uz nenovēršamu ļaunumu.