Mierīgi (vai nemierīgi) baudīju savu slavu, kad pie mums iestājās dienestā jauns cilvēks no bagātas un dižciltīgas ģimenes (negribu to nosaukt). Savu mūžu neesmu saticis tik spožu laimes lutekli! Iztēlojieties jaunību, prātu, skaistumu, vistrakāko jautrību, visbezrūpīgāko drosmi, skaļu vārdu, naudu, kurai viņš skaita nezināja un kuras viņam nekad netrūka, un iedomājieties, kādai vajadzēja būt viņa ietekmei uz mums.
Mana prioritāte sagrīļojās. Manas slavas valdzināts, viņš it kā tiecās pēc draudzības; taču es uzņēmu viņu salti, un viņš bez kādas nožēlas no manis attālinājās. Sāku viņu ienīst. Viņa panākumi pulkā un sieviešu sabiedrībā dzina mani pilnīgā izmisumā. Sāku meklēt ar viņu ķildu; uz manām epigrammām viņš atbildēja ar epigrammām, kuras vienmēr man šķita negaidītākas un asākas par manējām un kuras, protams, bija nesalīdzināmi jautrākas: viņš jokojās, bet es dusmojos. Beidzot viesībās pie kāda poļu muižnieka, redzēdams viņu visu dāmu uzmanības centrā, un it sevišķi saniknots pašas namamātes dēļ, ar kuru biju sakaros, es viņam ausī iečukstēju kādu pliekanu rupjību. Viņš pietvīka un iesita man pļauku. Mēs satvērām zobenus; dāmas krita ģībonī; mūs izšķīra, taču to pašu nakti mēs gājām šauties.
Tas notika rītausmā.