Stāvēju norunātajā vietā ar saviem trim sekundantiem. Ar neizsakāmu nepacietību gaidīju savu pretinieku. Uzlēca pavasara saule, un karstums pieņēmās. Ieraudzīju viņu tālumā. Viņš nāca kājām, svārku uz zobena pakāris, viena paša sekundanta pavadībā. Mēs devāmies viņam pretī. Viņš pienāca klāt, turēdams rokā cepuri, pilnu ar saldajiem ķiršiem. Sekundanti mums nomērīja divpadsmit soļus. Man pienācās šaut pirmajam: taču niknuma satraukums manī bija tik liels, ka nevarēju paļauties uz savas rokas precizitāti un, lai pagūtu atdzist, atdevu viņam tiesības šaut pirmajam; mans pretinieks nebija ar mieru. Nolēmām vilkt lozes: pirmais numurs tika viņam, mūžīgajam laimes luteklim. Viņš notēmēja un sašāva manu cepuri. Kārta bija man. Viņa dzīvība beidzot bija manās rokās; raudzījos uz viņu alkatīgi, cenzdamies saskatīt viņa vaibstos kaut nemiera ēnu . .. Stāvēdams pret pistoles stobru, viņš meklēja cepurē gatavākos ķiršus un ēda, izspļaudams kauliņus, kas atlidoja līdz manām kājām. Viņa vienaldzība mani satracināja. Kāds man labums, es domāju, atņemt viņam dzīvību, kad viņš to nemaz nežēlo? Ļauna doma pazibēja prātā. Es nolaidu pistoli. — Jūs, šķiet, par nāvi šobrīd nedomājat, — es viņam teicu, — jums labpatīk ieturēt rīta maltīti; negribu jūs traucēt… — Jūs itin nemaz mani netraucējat, — viņš atbildēja, — esiet tik laipni un šaujiet, bet galu galā — kā jums tīk; jūsu šāviens pieder jums; esmu vienmēr gatavs jums pakalpot. — Vērsos pie sekundantiem, paziņodams, ka patlaban šaut nedomāju, un divkauja ar to beidzās.