Atvaļinājos un atbraucu uz šo miestiņu. Kopš tā laika nav pagājusi neviena diena, kad es nedomātu par atriebību. Nu ir pienākusi mana stunda …

Silvio izvilka no kabatas šorīt saņemto vēstuli un deva man izlasīt. Kāds (šķiet, viņa pilnvarotais) rak­stīja viņam no Maskavas, ka zināmā persona drīz došoties likumīgā laulībā ar jaunu un daiļu meiteni.

— Jūs nojaušat, — Silvio teica, — kas ir šī zināmā persona. Braucu uz Maskavu. Paskatīsimies, vai viņš tik vienaldzīgi sagaidīs nāvi arī pirms savām kāzām, kā kādreiz ēzdams ķiršus!

Ar šiem vārdiem Silvio piecēlās, nosvieda zemē savu cepuri un sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu, kā tīģeris krātiņā. Klausījos viņā nekustīgi; mani satrauca dīvainas, pretrunīgas jūtas.

Kalps ienāca un pateica, ka zirgi piebraukti. Silvio cieši paspieda man roku, mēs sabučojāmies. Viņš iesēdās ratos, kur bija novietoti divi čemodāni, viens ar pistolēm, otrs ar viņa mantām. Mēs atvadījāmies vēlreiz, un zirgi aizlēkšoja.

Bija pagājuši daži gadi, un mājas apstākļi piespieda mani apmesties uz dzīvi N** apriņķa trūcīgā sādžiņā. Nodarbodamies ar saimniecību, es nemitējos klusībā ilgoties pēc savas agrākās trokšņa pilnās un bezrūpī­gās dzīves.