Visgrūtāk man nācās pieradināties pavadīt ziemas un rudens vakarus pilnīgā vientulībā. Līdz pusdienai kaut kā vilku laiku, runājoties ar stārastu, apbraukājot un pārraugot darbus vai arī apstaigājot jauniekārtojumus; taču, tiklīdz sāka krēslot, galīgi nezināju, kur dēties. Nedaudzās grāmatas, ko atradu zem skapjiem un pieliekamajā, biju jau iemācījies no galvas. Visas pasakas, kādas vien atslēgzine Kirilovna atcerējās, bija man atstāstītas; sievu dziesmas man uzdzina skumjas. Sāku dzert nesaldinātus augļu liķierus, taču no tiem sāpēja galva; un, jāatzīstas, bija bail, ka nekļūstu par dzērāju aiz bēdām, t. i., par visnožēlojamāko dzērāju, kādus ne mazumu tiku redzējis mūsu apriņķī. Tuvu kaimiņu man apkārt nebija, izņemot divus vai trīs nožēlojamus bēdubrāļus, kuru tērzēšana lielāko tiesu izpaudās žagošanā un nopūtās. Vientulība bija panesamāka.
Četru verstu attālumā no manis atradās bagāta muiža, kas piederēja grāfienei B***; taču tajā dzīvoja tikai pārvaldnieks, jo grāfiene to bija apmeklējusi tikai vienreiz mūžā, savu laulību pirmajā gadā, un arī tad nodzīvojusi tur ne vairāk kā mēnesi. Taču otrajā manas vientulības pavasarī paklīda baumas, ka grāfiene ar vīru atbraukšot uz savu muižu. Un patiesi, jūnija mēneša sākumā viņi ieradās.