Viņa patiesi bija skaistule. Grāfs mani iepazīstināja; gribēju apslēpt savu kautrību, cenzdamies izturēties nepiespiesti, jutos vēl neveiklāk. Lai ļautu man atjēg­ties un pierast pie jaunās situācijas, viņi sāka tērzēt savā starpā, izturoties pret mani bez ceremonijām, kā pret labu kaimiņu. Pa to laiku sāku staigāt turp un atpakaļ, apskatīdams grāmatas un gleznas. Gleznās neesmu lietpratējs, tomēr viena saistīja manu uzma­nību. Tā attēloja kādu Šveices ainavu; taču mani pār­steidza nevis gleznojums, bet tas, ka gleznu bija caururbušas divas lodes, ietriektas viena otrā.

—   Tas nu gan ir labs šāviens, — teicu, vērsdamies pie grāfa.

—   Jā, — viņš atbildēja, — šāviens ļoti teicams. Vai jūs labi šaujat? — viņš jautāja.

—   Diezgan labi, — es atbildēju, nopriecādamies, ka beidzot valoda pievērsusies lietām, kas man tuvas.

—   Uz trīsdesmit soļiem kārtij garām nešaušu, pro­tams, ar pazīstamu pistoli.

—    Patiesi? — grāfiene iesaucās, kļūdama visai uz­manīga. — Bet tu, mans draugs, vai trāpīsi kārtī uz trīsdesmit soļiem?

—    Būs kādreiz jāpamēģina, — grāfs atbildēja. — Savā laikā nešāvu slikti; taču nu jau četri gadi, kopš pistoli neesmu ņēmis rokā.

—    O, — es piezīmēju, — tādā gadījumā varu derēt, ka jūsu augstība netrāpīs kārtī ne uz divdesmit so­ļiem: pistole prasa, lai vingrinātos ik dienas. To es zinu no pieredzes. Mūsu pulkā tiku uzskatīts par vienu no labākiem šāvējiem.