Marja Gavrilovna bija augusi franču romānu ietekmē un tātad iemīlējusies. Viņas izredzētais bija nabadzīgs armijas praporščiks, kurš dzīvoja savā muižā atvaļinājumā. Pats par sevi saprotams, ka jaunais cilvēks bija iekvēlojies tādā pašā kaislē, taču viņa iecerētās vecāki, pamanījuši abu jauniešu tieksmi, aizliedza meitai par viņu pat domāt, bet jauno cilvēku savā mājā uzņēma sliktāk nekā atvaļinātu tiesas piesēdētāju.
Mūsu mīlētāji sarakstījās un katru dienu satikās priedulājā vai arī pie vecās kapličas. Tur viņi zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību, gaudās par likteni un apcerēja dažādus plānus. Tādējādi sarakstīdamies un sarunādamies, viņi (kas visai dabiski) nonāca pie šāda secinājuma: ja mēs viens bez otra nevaram elpot, bet cietsirdīgo vecāku griba ir šķērslis mūsu labklājībai, tad — vai nevarētu iztikt bez tās? Saprotams, šī laimīgā doma sākumā iešāvās galvā jaunajam cilvēkam un visai iepatikās arī Marjas Gavrilovnas romantiskajai iztēlei.
Pienāca ziema un pārtrauca viņu satikšanos, taču sarakste kļuva vēl rosīgāka.