Šī stulbā ve­cene nekādi neprata atšķirt divdesmit piecu rubļu asignāciju no piecdesmit rubļu asignācijas; zemnieki, kam visiem viņa bija kūma, itin nemaz no viņas ne­baidījās; pašu izvēlētais stārasts zemniekiem tik ļoti izdabāja, reizē arī blēdīdamies, ka Ivans Petrovičs bija spiests atcelt klaušas un noteikt visai mērenu dzimtnomu; taču arī te zemnieki, izmantodami kunga vājību, pirmajā gadā izlūdzās sev visai gudri izdo­mātus atvieglojumus, bet nākamajos gados vairāk nekā divas trešdaļas dzimtnomas maksāja ar riek­stiem, brūklenēm un tamlīdzīgi; un arī tad vēl palika parādā.

Būdams Ivana Petroviča nelaiķa tēva draugs, uz­skatīju par pienākumu piedāvāt arī dēlam savus pa­domus un ne vienu reizi vien pieteicos atjaunot agrāko, viņa nojaukto kārtību. Šai nolūkā reiz, pie viņa atbraucis, pieprasīju saimniecības grāmatas, ataicināju blēdīgo stārastu un Ivana Petroviča klāt­būtnē ņēmos tās caurskatīt. Jaunais saimnieks sā­kumā sekoja man ar itin slavējamu uzmanību un cītību; bet, tiklīdz pēc rēķiniem kļuva redzams, ka beidzamajos divos gados zemnieku skaits pavairo­jies, muižas putnu un mājlopu skaits tīšuprāt samazi­nājies, Ivans Petrovičs apmierinājās ar šīm pirmajām ziņām un tālāk manī neklausījās, un tai pašā brīdī, kad es ar savu meklēšanos un stingro tincināšanu blēdīgo stārastu biju galīgi samulsinājis un pilnīgi klusēt piespiedis, sev par lielām nepatikšanām, iz­dzirdu Ivanu Petroviču krēslā skaļi krācam.