Taču tas, starp citu, mūsu draudzīgās attiecības nemaz nebojāja; jo es, lai gan nožēloju viņa vājību un kaitīgo nolaidību, kas piemīt visiem mūsu jaunajiem muižniekiem, tomēr Ivanu Petroviču no sirds mīlēju; un nemaz jau arī nevarēja nemīlēt jauno cilvēku, kas bija tik lēnprātīgs un godīgs. Ivans Petrovičs no savas puses izrādīja cieņu maniem gadiem un bija sirsnīgi man pieķēries. Līdz pat mūža galam viņš gandrīz katru dienu ar mani satikās, mīļu turēdams manu vienkāršo runas veidu, lai gan ne ar paradumiem, ne ar domu gaitu, ne raksturu mēs lielāko tiesu viens ar otru kopā nesaderējām.
Ivans Petrovičs dzīvoja visai mērenu dzīvi, vairījās no visdažādākā veida pārmērībām; nekad man negadījās viņu redzēt iesilušu (ko mūsu novadā var uzskatīt par nedzirdētu brīnumu); uz sieviešu dzimumu gan viņam bija liela tieksme, taču kaunīgs viņš bija pārlieku, gluži kā jaunava.[9]