Mazpamazām koki kļuva retāki, un Vladimirs izbrauca no meža; Žadrinu neredzēja. Varēja būt ap pusnakti. Asaras viņam izsprāga no acīm; viņš brauca uz labu laimi. Putenis aprima, mākoņi izklīda, priekšā pletās līdzenums, klāts ar baltu, viļņainu segu. Nakts bija diezgan gaiša. Netālu viņš ieraudzīja sādžiņu no četrām vai piecām sētām. Vladimirs brauca turp. Pie pirmās būdas viņš izlēca no kamanām, pieskrēja pie loga un sāka klaudzināt. Pēc brītiņa koka slēģis pacēlās un večuks pabāza savu sirmo bārdu.
— Ko tu gribi? — Vai tālu līdz Zadrinai? — Vai līdz Zadrinai tālu? — Jā, jā! Vai tālu? — Tepat jau ir; būs kādas desmit verstis. — Pie šiem vārdiem Vladimirs iekampa sev matos un sastinga kā cilvēks, kam piespriests nāves sods.
— No kurienes tu būsi? — vecais turpināja. Vladimiram nebija dūšas atbildēt uz jautājumiem. — Vai tu, vecais, vari man dabūt zirgus līdz Zadrinai?
— Kas nu mums par zirgiem, — vecais vīrs atbildēja.
— Nu bet vai nevarētu dabūt kaut vai pavadoni? Samaksāšu, cik prasīs. — Pagaidi, — vecais teica, slēģi nolaizdams, — es izsūtīšu dēlu; viņš tevi pavadīs. — Vladimirs sāka gaidīt. Nepagāja ne minūte, kad viņš atkal piedauzīja. Slēģis pacēlās, bārda parādījās. — Ko tu gribi? — Kur tas tavs dēls? — Tūliņ iznāks, kājas auj. Vai būsi nosalis? Ienāc apsildies.