— Paldies, sūti ātrāk dēlu.
Vārti iečīkstējās, iznāca puisis ar bozi rokā un gāja pa priekšu, gan rādīdams, gan taustīdams zem kupenām aizputināto ceļu. — Cik pulkstenis? — Vladimirs viņam jautāja. — Nu jau drīz svīdīs gaisma, — jaunais zemnieks atbildēja. Vladimirs vairs nerunāja ne vārda.
Dziedāja gaiļi, un bija jau gaišs, kad viņi sasniedza Zadrinu. Baznīca bija aizslēgta. Vladimirs samaksāja pavadonim un brauca uz mācītāja māju. Pagalmā viņa trijjūga nebija. Ak vai, kāda ziņa viņu gaidīja!
Taču atgriezīsimies pie krietnajiem Ņenaradovas muižniekiem un paskatīsimies, kas notiek pie viņiem.
Nu itin nekas.
Vecie atmodās un izgāja viesistabā. Gavrila Gavri- lovičs — mici galvā un flaneļa svārku mugurā, Pras- kovja Petrovna — tērpusies vatētā rītakleitā. Ienesa patvāri, un Gavrila Gavrilovičs sūtīja skuķi, lai uzzina, kā Marjai Gavrilovnai ar veselību un kā viņa gulējusi. Skuķis atgriezās, paziņodams, ka jaunkundze, sak, esot gulējusi slikti, ka, sak, tagad viņai esot jau labāk un ka viņa, sak, tūliņ iznākšot viesistabā. Un patiesi, durvis atvērās, un Marja Gavrilovna pienāca sasveicināties ar tētiņu un māmiņu.
— Kā tev ar galvu, Maša? — Gavrila Gavrilovičs jautāja. — Labāk, tētiņ, — Maša atbildēja. — Jādomā, tu, Maša, vakar būsi tvanu dabūjusi, — Pras- kovja Petrovna teica. — Var jau būt, māmiņ, — Maša atbildēja.