Diena pagāja labi, taču naktī Maša saslima. Aizsūtīja uz pilsētu pēc daktera. Tas atbrauca pret vakaru un atrada slimo murgojam. Bija piemeties stiprs karsonis, un nabaga slimniece divas nedēļas atradās kapa malā.
Neviens visā mājā nedabūja zināt par nodomāto bēgšanu. Iepriekšējā vakarā uzrakstītās vēstules tika sadedzinātas; Mašas istabene nevienam neko nestāstīja, bīdamās kungu dusmu. Mācītājs, atvaļinātais
kornets, ūsainais mērnieks un mazais ulāns ne jau velli bija mazrunīgi. Važonis Tereška nekad neko lieku nebilda, pat iereibis būdams. Tādā kārtā noslēpumu glabāja vairāk nekā pusducis sazvērnieku. Taču Marja Gavrilovna pati nemitīgos murgos izpauda savu noslēpumu. Tomēr viņas vārdi bija tik nesakarīgi, ka māte, kas neatgāja no gultas, no tiem varēja saprast tikai to, ka viņas meita nāvīgi iemīlējusies Vladimirā Nikolajevičā un ka varbūt mīla ir viņas slimības cēlonis. Viņa apspriedās ar vīru, ar dažiem kaimiņiem, un beidzot visi vienbalsīgi nolēma, ka, acīm redzot, tāds ir Masas liktenis, ka likteņa lēmumam nevar pretoties, ka nabadzība nav netikums, ka jādzīvo būs nevis ar bagātību, bet ar cilvēku, un tamlīdzīgi. Tikumiski sakāmvārdi ir apbrīnojami noderīgi tais gadījumos, kad mēs paši maz ko varam izdomāt sev par mierinājumu.
Pa to laiku jaunkundze sāka izveseļoties. Vladimirs sen nebija manīts Gavrilas Gavriloviča namā.