Viņu biedēja vēsā uzņemšana. Nolēma aizsūtīt pēc viņa un paziņot negaidīto laimi: piekrišanu laulībām. Bet kāds bija Ņenaradovas muižnieku pārsteigums, kad uz šo aicinājumu viņi saņēma pusē vājprātīgu vēs­tuli! Viņš tiem paziņoja, ka nemūžam kāju nesperšot Gavrilas Gavriloviča namā, un lūdza aizmirst nelai­mīgo, kuram nāve vienīgā cerība. Pēc dažām dienām viņi uzzināja, ka Vladimirs iestājies armijā. Tas no­tika 1912. gadā.

Ilgi nedrīkstēja to darīt zināmu Mašai, kura veseļo­jās. Viņa nekad Vladimiru nepieminēja. Pēc dažiem mēnešiem, atradusi viņa vārdu to vidū, kas varonīgi cīnījušies un smagi ievainoti kaujā pie Borodinas, viņa paģība, un bija jābaidās, ka karsonis var atgriez­ties. Tomēr, paldies dievam, ģībonim seku nebija.

Viņu piemeklēja citas bēdas: nomira Gavrila Gav­rilovičs, atstādams meitu par savas muižas mantinieci. Taču mantojums viņu neiepriecēja; viņa no visas sirds dalījās nabaga Praskovjas Petrovnas bēdās un zvērēja nekad no mātes nešķirties; abas viņas pamēta Ņenaradovu, šo bēdīgo atmiņu vietu, un pārcēlās Uz dzīvi savā *** muižā.

Līgavaiņi arī te lidinājās ap jauko un bagāto līgavu; taču viņa nevienam nedeva ne mazāko ce­rību. Māte dažreiz mēģināja pierunāt, lai meita izvē­las sev draugu; Marja Gavrilovna purināja galvu un kļuva domīga.