Bez novelēm, par kurām Jums savā vēstulē labpa- ticis pieminēt, Ivans Petrovičs atstāja daudz manuskriptu, no kuriem daļa atrodas pie manis, bet daļu viņa atslēgzine izlietojusi dažādām mājas vajadzībām. Tā, piemēram, pagājušo ziemu visi viņas pie- būvītes logi bija aizlīmēti ar Ivana Petroviča nepabeigtā romāna pirmo daļu. Iepriekš minētās noveles, šķiet, bija viņa pirmais spalvas mēģinājums.
Tās, pēc Ivana Petroviča nostāstiem, lielāko tiesu esot patiesīgas un viņš tās dzirdējis no dažādām personām.[10] Tomēr vārdi tajās gandrīz viscaur viņa paša izdomāti, bet ciemu un sādžu nosaukumi patapināti mūsu pašu apvidū, aiz ko arī mana sādža kaut kur pieminēta. Tas noticis nevis ļaunos nolūkos, bet vienīgi iztēles trūkuma dēļ.
1828. gada rudenī Ivans Petrovičs sasirga ar saaukstēšanās drudzi, kas pārgāja karsonī, un viņš nomira, lai gan mūsu apriņķa eskulāps, būdams visai lietpratīgs vīrs dažādu iesīkstējušu slimību, kā, piemēram, varžaču un tamlīdzīgu kaišu, ārstēšanā, itin modri par viņu rūpējās. Viņš nomira manu acu priekšā trīsdesmitajā dzimšanas gadā un ir apglabāts Gorju- hinas ciema baznīcā blakus saviem nelaiķa vecākiem.
Ivans Petrovičs bija vidēja auguma, viņam bija pelēkas acis, gaišbrūni mati, taisns deguns; seja balta un kalsena.