Lūk, mans cienītais kungs, viss, ko varēju atcerē­ties par sava drauga — mirušā kaimiņa dzīves veidu, nodarbošanos, raksturu un ārējo izskatu. Taču gadī­jumā, ja Jums labpatiktu šo manu vēstuli kaut kādi izmantot, vispazemīgi lūdzu nekādā ziņā manu vārdu neminēt, jo, lai gan sacerētājus es visai cienu un mīlu, taču iestāties šai kārtā uzskatu par lieku un maniem gadiem nepieklājīgu. Ar patiesu cieņu utt.

1830. gada 16. novembrī.

Ņenaradovas ciemā.

Uzskatīdami par pienākumu ievērot mūsu cienī­jamā drauga un autora gribu, izsakām viņam savu visdziļāko pateicību par sniegtajām ziņām un ceram, ka atklātība novērtēs to patiesīgumu un labsirdību.

A. P.

ŠĀVIENS

Mēs šāvāmies.

fta rati nukis

Nozvērējos viņu nošaut pēc divkaujas likumiem (man bija palicis vēl viens šāviens).

Vakars nometnē

I

Mēs stāvējām *** miestiņā. Armijas virsnieka dzīve ir zināma. No rīta mācības, manēža; pusdienas pie pulka komandiera vai žīda traktierī; vakarā punšs un kārtis. Šai miestiņā nebija neviena viesību nama, nevienas līgavas; mēs pulcējāmies cits pie cita, kur neko vairāk neredzējām kā vien savus mun­dierus.

Tikai viens cilvēks mūsu sabiedrībā nebija no ka­ravīru aprindām. Viņam bija ap trīsdesmit pieci gadi, un tāpēc mēs viņu uzskatījām par vecu.