Viņš bija pieredzējis un ar to daudz pārāks par mums; turklāt viņa parastajam drūmumam, bargajam raksturam un ļaunajai mēlei bija spēcīga ietekme uz mūsu jaunajiem prātiem. Viņa likteni apņēma noslēpumainība; viņš likās esam krievs, taču viņa vārds bija sveš- zemniecisks. Kādreiz viņš bija diezgan veiksmīgi dienējis huzāros; neviens nezināja iemesla, kas spiedis viņu atvaļināties un apmesties nabadzīgajā miestiņā, kur viņš vadīja trūcīgu un reizē izšķērdīgu dzīvi: mūžīgi staigāja kājām, novalkātu, melnu svārku mugurā, taču savās mājās mieloja pie brīva galda visus mūsu pulka virsniekus. Tiesa, pie viņa pusdienās pasniedza tikai divus vai trīs atvaļināta zaldāta gatavotus ēdienus, toties šampanietis tur plūda straumēm. Neviens nezināja, cik viņam mantas, ne arī to, kādi viņa ienākumi, neviens jau arī neiedrošinājās par to viņu iztaujāt. Viņam bija grāmatas, lielāko tiesu militāras, arī romāni. Viņš labprāt deva tās lasīt, nekad neprasīdams atpakaļ; toties arī neatdeva īpašniekam grāmatu, ko pats aizņēmās. Galvenais viņa nodarbības veids bija šaušana ar pistoli. Viņa istabas sienas bija ložu izurbinātas, vienos caurumos, kā bišu šūnas. Bagātīga pistoļu kolekcija bija viņa apdzīvotās nabadzīgās būdas vienīgā greznība. Šaušanā šis cilvēks bija sasniedzis neticamu mākslu, un, ja viņš pieteiktos notriekt, vienalga, kam, bumbieri no cepures, ikviens mūsu pulkā bez šaubīšanās paliktu apakšā savu galvu.