Bieži vien savā starpā mēs runā­jām par divkaujām, bet Silvio (tā es viņu nosaukšu) nekad nepiedalījās šais pārrunās. Uz jautājumu, vai viņam gadījies duelēties, atbildēja atturīgi, ka gadī­jies esot, taču sīkāk neko neizklāstīja — varēja re­dzēt, ka šādi jautājumi viņam nepatīk. Mēs domā­jām, ka uz sirdsapziņas viņam kāds nelaimīgs viņa drausmīgās mākslas upuris. Tomēr mums ne prātā nenāca, ka viņā varētu iemājot kaut kas līdzīgs bik­lumam. Ir cilvēki, kuru izskats vien noraida šādas aizdomas. Nejaušs gadījums visus mūs pārsteidza.

Reiz kāds desmits mūsu virsnieku pusdienoja pie Silvio. Dzērām kā jau parasti, citiem vārdiem — ļoti daudz; pēc pusdienām ņēmāmies pierunāt mājastēvu turēt banku. Ilgi viņš stīvējās pretī, jo gandrīz nekad nespēlēja; beidzot lika pasniegt kārtis, izbēra uz galda pussimt červoncu un apsēdās spēlēt. Mēs apstā­jām viņu, un spēle iedegās. Silvio parasti spēlēja, pilnīgi klusējot, nekad viņš nestrīdējās un neizskaid- rojās. Ja pretspēlētājam gadījās pārrēķināties, viņš tūliņ vai nu piemaksāja iztrūkumu, vai arī pierakstīja lieko. Mēs to zinājām un ļāvām viņam rīkoties pēc sava prāta; taču starp mums atradās kāds nesen šurp pārcelts virsnieks.