— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un tad paskatīsimies! Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu un, ja sala tajā virzienā stiepjas tālāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.
Palmām jābūt ļoti tuvu, ja tās iespējams saredzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis Tobijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa — un parādījās arvien vairāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.
— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka diametrs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes… Nezin vai lagūnā ir ari ieeja… Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.
Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām halzēm kreisēdami pret bangotnes apšļāktajām koraļļu radzēm, un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.
— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica savam stūrmanim.
Snovs, kas, galvu grozīdams, visu laiku kaut ko murmināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu skatienu.
— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. —Divas ka- beļtauvas plata, ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokos- palmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs aplis astoņu jūdžu diametrā, ar salu pašā viducī.