—   Es tiešām tā domāju, — Snovs bija spiests atzīt.

—   Un tur j.au paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai va­jadzētu atrasties…

—   Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir… Svizina Ilola sala. Bet tas nevar būt! Pēdējo des­mit gadu laika taču ikviens jūras braucējs to meklējis.

—   Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grīfs iejautājās.

Snovs pameta ar galvu. — Tālab jau arī esmu spiests strādāt pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vistīrākā laupīšana. Tur lejā, Sidnejā, es nopirku «Kas­kādes» vraku, kad biju saņēmis no dzimtenes kāda man­tojuma pirmo izmaksu.

—   «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku sa­las, vai ne?

—   Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pā­rējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta izpil­dītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — tobrīd viņš atradās Honolulu — viņš taisnā ceļā aizdrāzās uz Ziem­svētku salu! Viņam nebija ne tiesību, ne pieteikuma. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vienīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bojāts. Es vēlāk to uzzināju tieši no paša Hola kravas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.