Ap pusdienas laiku mākoņi pār gludo okeāna līmeni izdēnēja un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. No­vērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dien­vidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.

—   Mēs atrodamies savas piecsimt līdz tūkstoš jūdzes augšup pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hrono­metru. Vienīgais, ko varam darīt…

—   Priekšā zeme, skiper! — sauca tongietis pa trapu lejup.

Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.

—   Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs neesam ne dreifējuši, ne brau­kuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mis­ter Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!

—   Tik tiešām zeme,1 — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja… kokos- palmu galotnes… tāds kā atols. Varbūt tā vēl galu galā būs Leu-Leu.

Grifs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.