Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz lagūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē mirguļoja sīki vilnīši.
— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, apkalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kreditējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulksteni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas braukāja uz Tannu un pa Fidži salām, izpildīju uzrauga pienākumus kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot dabūju pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».
— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?
Snovs papurināja galvu.
— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas!
Izbraukdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.
— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.
Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dūres sažņaudzās.