—   Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu sešdes­mit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mājās.

—   Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs atteica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums lai­kam gan deva Bau-Oti?

—   Jā, neviens cits to nespēj attēlot tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus. Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Gil- berta salām, — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis?

—   Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Pau- motu salām. Nu tā, klāt esam, jau pavisam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties izmest enkuru, mister Snov! Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki! Cik tev tur rāda, Džekij?

—   Deviņas asis.

—   Enkuru lejā, mister Snov!

Enkura apturētais «Tēvocis Tobijs» apmeta loku, priek­šējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži metās pie foka un grotburas fallēm un šotēm.

Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestātnes mola, un Deivids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.

— Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bun­galo.