— Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejienes. Vai jūtat to gaisa strāvu?

Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās parasta­jiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā[3], un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu durvīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lie­lās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkāka­jiem samoiešu paklājiem. Tur atradās dīvāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat biljarda galds. Šuja­mais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sievietes klātbūtni. Skad- riņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žil­binošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums piesaistīja Grifa acis.

—   Dievgodavārds, akumulatoru baterijas, ko dzen vēj­dzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!

Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izklie­dētu zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grā­matu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virsrakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību — pārsvarā katoliskā gaumē.