Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta otrādi apgriezta grāmatiņa. No sie­vietes sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa tropos vēl nav uzturējusies visai ilgi. Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās atpakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējām durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailā dilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma saru­kušu melnādaini, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādīja, ka esot mēms.

—  Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mājas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?

—   Dusošu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.

—   Ja nu tas ir Hols … — Snovs noņurdēja, sažņaug­dams dūri.

Grifs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Seit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīkoties.

Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags garstobra kolts. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mī­līgā smaidā un pastiepa roku.

—   Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vai­cājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izdevās uziet manu salu?

—   Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, — Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.

—   Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani paši pirmie viesi.