— Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau gadiem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.
— Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.
— Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jūras!
— Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, negribīgi pasmējies.
— Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies atbildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Gilberta salām uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Sis te ir mans stūrmanis Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sajēgu kā es.
Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kārdinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smīna krunciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uzzinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā nevainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.
— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās.