— Laidiet nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas! Mana sieva ari ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa gan tās dēvē par pusdienām un mūžam rāj mani, ka es lietojot ne­pareizu nosaukumu, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cil­vēks. Manā ģimenē pusdienas arvien ēda dienas vidū. Ne­varu tikt vaļā no bērnības paražām. Vai negribat nomaz­gāties? Es gan gribu. Paskatieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem… pēr- lenes, zināt. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.

Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uz­raudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt kanaku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grifa melus. Vien­padsmitos vakarā Grifs icradas uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.

—   Kaut kas te darās — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas īsti, bet skaidri jūtu kaut ko. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?

Snovs nogrozīja galvu.

—   Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grāma­tas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti pa­skaidroja. — Viņš ari nevar būt izprātojis apslēptas ap­gaismošanas spuldzes. Mazliet iemanījies no ārienes rā­dīties pieklājīgs, bet būtībā ir un paliek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis.