Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, sīksti kā ierūsējušas naglas, tikai daudzkārt bīstamāki, gatavie razbainieki ar šaujamiem aiz jostas, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sieviete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Pa­zīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Daudz ceļojusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa tās redzējusi Gvajakilā, Mehiko un Seviļā. Viņai ir plašas zināšanas par kotiku ādām.

Un vēl kaut kas man liekas aizdomīgi. Viņa mīl mū­ziku. Es vēl pajautāju — pati arī spēlējot. Bet viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad nav iegā­dājies tai klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko paver muti, šis ne acu no viņas neno­laiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats sākdams savas valodas. Sakiet — vai esat kādreiz dzir­dējis, ka Svizins Hols būtu precējies?

—   Nav ne jausmas, — stūrmanis atteica. — Pat prātā nav nācis par to lauzīt galvu.

—   Viņš ar to iepazīstināja kā ar misis Holu. Un Vot- sons ar Gormenu viņu pašu arī sauc par Holu. Varens pārītis tie abi puiši! Es to visu nekādi nespēju izprast.