—   Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.

—   Nu, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Viņiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt derētu nolaist stengu un to pamatīgi saremontēt. Mēs taču esam pārlaiduši negaisu, paši zināt. Savediet kār­tībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pār­skatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!

Nakamajā dienā Grifa aizdomas atrada jaunus pieturas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā gaitā soļoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās kā ar ķēdēs saslēgtiem cietumniekiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievēroja, ka katram līdzi šau­tene. Hols apsveica viņu diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pašķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.

Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Šā cilvēka seja viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem. tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolūkos.

—   Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?