Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja negants uz- brēciens «Muti ciet!», ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļējā sēdeklī.

—   Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.

—   Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar šitiem jābūt stin­griem, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.

Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pa­šam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu izspiestu pusi dienas darba.

—   Ko jūs viņam teicāt? — Gormenam nevilšus pa­spruka.

—   Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziļi jā­nirst.

—   Pērienu, ka biezs, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dziļumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pabrauk­ties līdzi?

Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakariņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk ne­bija gadījies tikties ar, Svizinu Holu, bet šā vīra meista­rību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grifs šovakar spēlēja, uzrādīja visai viduvējas spējas. Viņa sieva daudz veiksmī­gāk prata rīkoties ar kiju.