Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šoneri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķērsām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu — tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekšgalā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»

—   No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — Bet, kas roņu ķērājam būtu darāms šajos ūdeņos, tas snie­dzas pāri manai saprašanai.

—   Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prātoja.

—   Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija ari «Sofija Sa- zerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfrancisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpašniekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.

Pēc galvu reibinošas nakts, kad viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kad «Tēvocis Tobijs», gāzelēda­mies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvē­seles, uzpūta spirgta brīze un ierēvētās buras varēja at­ritināt.