—  Pats par sevi tas nav nekas pārsteidzošs, — strupi piemetināja Kleghorns. — Tādas lietas cilvēces vēsturē notikušas neskaitāmas reizes.

Mazliet izbrīnījies par to, ka notikumu, kas attiecināms uz zemākas kārtas būtnēm, Kleghorns saista ar cilvēces vēsturi, Ksantens pajautāja: — Vai tev agrāk nebija nekādas nojautas par šo ļaunprātīgo noslieci meku dabā ?

— Nē. Nemaz. Patiešām nebija.

Šķiet, ka Kleghorns to uzņem pārlieku jūtīgi, nodomāja Ksantens. Galu galā tas ir pilnīgi saprotami. Kleghorna pamatdoktrīna, ko viņš izklāstīja Hedždorna vēlēšanu priekšposmā, nebūt nebija vienkārša un Ksantens to nedz lāgā izprata, nedz atbalstīja tās neskaidros mērķus, tomēr bija skaidrs, ka meku dumpis ir izsitis pamatus zem Kleghorna kājām. Droši vien tas sagādājis rūgtu gandarījumu O. Z. Gāram, kura tradicionālās doktrīnas šobrīd šķita apstiprinājušās.

— Tāda dzīve, kādu mēs dzīvojām, nevarēja turpināties mūžīgi, — Kleghorns strupi noteica. — Brīnums, ka tā vilkās pat tik ilgi.

—  Var jau būt, — mierinošā balsī atbildēja Ksantens. — Nu, tas nav svarīgi. Viss mainās. Ko var zināt? Varbūt zemnieki nākotnē iecerējuši saindēt mūsu pārtiku?… Man jāiet. — Viņš paklanījās pret Klcghornu, kurš atbildēja ar īsu galvas mājienu, tad pret B. F. Robartu un izgāja no istabas.