—   Vai jums nebūtu nekas pretī, ser, ja šis cilvēks ienāktu apskatīt pulksteni? — viņa, daudzmaz nomie­rinājusies, jautāja.

—  Apskatīt pulksteni? — viņš nesaprata, miegaini raudzīdamies apkārt un turēdams mutei priekšā roku, un tad, it kā pilnīgi atmodies, piebilda: — Kāpēc ne?

Misis Hola aizgāja pēc lampas, un viņš piecēlās un izstaipījās.

Tad atnesa gaismu, un misters Tedijs Henfrijs ieejot ieraudzīja satīto cilvēku. Viņš teica, ka «bijis pārsteigts».

—   Labvakar, — svešinieks norūca. Atcerēdamies tumšās brilles, misters Henfrijs apgalvoja, ka viņš iz­skatījies pēc omāra.

—  Es ceru, — misters Henfrijs sacīja, — ka ne­apgrūtinu.

—   Nepavisam, — svešinieks atbildēja, — lai gan man liekas, — viņš, pret misis Holu pagriezies, turpi­nāja, — ka šī istaba patiešām nodota manā lietošanā.

—   Es domāju, ser, — misis Hola ieteicās, —„ka jūs gribētu, lai pulkstenis …

—   Protams, — svešinieks attrauca, — protams, bet es katrā ziņā gribu būt netraucēts un viens.

Viņš pagriezās ar muguru pret kamīnu un sakrus­toja rokas aiz sevis.

—   Un nu, — viņš sacīja, — kad pulkstenis būs sa­labots, es labprāt padzertu tēju. Bet atnesiet to tikai tad, kad darbs šeit būs pabeigts.