Misis Hola jau taisījās atstāt istabu — šoreiz viņa nemēģināja uzsākt sarunu, jo nevēlējās saņemt strupas atbildes mistera Henfrija klātbūtnē, — te viesis ievaicājās, vai ir kaut kas darīts, lai atgādātu no Brambl- hērstas viņa somas. Misis Hola atbildēja, ka esot pasacījusi to pastniekam un ka vedējs atgādās tās rītu.
— Vai domājat, ka ātrāk nav iespējams? — viņš jautāja.
Viņa visai vēsi atbildēja, ka noteikti nē.
— Es biju pārāk nosalis un noguris, — viņš piebilda, — un tāpēc jums nepaskaidroju, ka esmu zinātnieks un nodarbojos ar eksperimentiem.
- Vai tiešām, ser? — misis Hola pārsteigta iesaucās.
Un manā bagāžā atrodas aparāti un instrumenti.
— Tās jau ir ļoti vērtīgas lietas, — misis Hola teica.
— Saprotams, ka gribu turpināt eksperimentus.
— Bez šaubām, ser.
— Es atnācu uz Aipingu tāpēc, — viņš visai apdomīgi turpināja, — ka … meklēju vientulību. Es negribu, ka mani traucē darbā. Turklāt pēc kāda nelaimes gadījuma …
— Tā jau domāju, — misis Hola pie sevis noteica.
— Man nepieciešams miers. Manas acis reizēm ir tik vājas un sāpīgas, ka man stundām jāpaliek un jāieslēdzas tumsā. Reizēm, — šad un tad. Pašlaik, protams, nē. Pat niecīgākais traucējums, sveša cilvēka ienākšana istabā tādos brīžos var mani ārkārtīgi sadusmot … To vajadzētu saprast.