Ap četriem, kad jau bija krietni tumšs un misis Hola sasparojās, lai ieietu un pajautātu viesim, vai viņš nevēlas tēju, bufetes telpā ienāca pulksteņu labotājš Tedijs Henfrijs.

— Tīri traki, misis Hola! — viņš iesaucās. — Tāds laiks gan neder plāniem apaviem.

Sniegs laukā sniga stiprāk.

Misis Hola bija ar viņu vienis prātis un tad pa­manīja, ka viņam ir līdzi soma.

—   Nu, tā kā jūs reiz te esat, mister Tedij, — viņa sacīja, — es būtu priecīga, ja jūs uzmestu aci vecajam pulkstenim viesistabā. Tas iet un sit stipri un labi, bet stundu rādītājs stāv tikai uz sešiem.

Viņa devās pa priekšu uz viesistabas durvīm un pieklauvējusi iegāja.

Durvis atdarot, viņa redzēja viesi sēžam atzveltnes krēslā pie kamīna un, kā likās, snaužam, jo satītā galva bija nolīkusi sāņus. Vienīgais gaišums istabā bija kamīna uguns kvēle. Viss likās sārts, ēnains un neskaidrs, jo vairāk tāpēc, ka viņa tikko bija iededzinā­jusi bufetes telpās lampu. Viņas acis bija apžilbušas. Mirkli viņai tomēr likās, ka cilvēkam, uz kuru viņa skatījās, bija milzīga, vaļēja un neticami liela mute, kas aizņēma visu sejas apakšējo dalu. Viņa tikai mirkli redzēja balti satīto galvu, milzīgās briļļu acis un platām žāvām pavērtu muti zem tām, tad viesis sa­kustējās, saslējās un pacēla pie mutes roku. Viņa plaši atvēra durvis, tā ka istaba kļuva gaišāka. Nu viņa redzēja skaidrāk, ka svešais turēja sejai priekšā šalli, tāpat kā iepriekš salveti. Viņa nodomāja, ka ēnas viņu maldinājušas.