— Nāc šurp!.., — viņš uzsauca. — Tev vajadzētu …
IIols visu laiku bija stāvējis ar vaļēju muti.
— Viņam iekoda, — viņš sacīja. — Es labāk iešu un apskatīšos.
Un viņš teciņus metās pakaļ svešiniekam.
— Vedēja suns iekoda viesim, — viņš pavēstīja, gaitenī satikdams savu sievu.
Hols devās tieši augšā un, tā kā svešinieka durvis bija pusviru un viņš dabīgi bija viesim tagad labvēlīgi noskaņots, tad atgrūda tās un bez kādām ceremonijām gāja iekšā.
Loga aizlaidne bija lejā un istabā valdīja krēsla. Viņš pamanīja tikai vienu priekšmetu, un tas izskatījās pēc piedurknes bez plaukstas, kas māja viņam. Tad viņš ieraudzīja seju, kas sastāvēja no trim lieliem nenoteik-. tiem plankumiem, ļoti līdzīgu bālas atraitnītes ziedam. Sai brīdī viņš dabūja spēcīgu belzienu krūtīs un tika atgrūsts atpakaļ, bet durvis aizcirtās un noklikšķēja slēdzene. Tas notika tik ātri, ka viņš nepaguva neko aptvert. Neskaidra priekšmeta plandiens, belziens, un viņš bija izgrūsts laukā. Tur nu Hols stāvēja mazajā, tumšajā kāpņu telpā un brīnījās, kas tas varētu būt, ko tikko redzējis.
Pāris minūtes vēlāk viņš pievienojās pulciņam, kas bija salasījies viesnīcas «Pie četrjūga» priekšā. Fīrensaids