jau otro reizi atstāstīja visu notikumu; misis Hola sacīja, ka viņa sunim neesot jākož viņas viesi; tirgotājs Haksters, no ceļa pretējās puses, izprašņāja viņus, un kalējs Sendijs Vedžers izteica savu spriedumu, bez tam sievietes un bērni runāja tādas muļķības kā:; «Es gan neļautu, lai man iekož!» — «Tas nav labi, ka tur tādus suņus.» — «Kāpēc tas viņam iekoda?» — un tā tālāk.

Misteram Holam, raugoties uz viņiem no lieveņa un klausoties, šķita neticami, ka viņš augšā būtu redzējis tik savādas lietas. Bez tam viņa vārdu krājums bija pārāk aprobežots, lai varētu atstāstīt savus iespaidus.

—  Viņš teic, ka negrib palīga, — misters Hols at­bildēja uz sievas vaicājumu. — Labāk nesīsim iekšā mantas.

—  Viņam vajag tūliņ piededzināt ievainojumu, — misters Haksters ieteica, — it īpaši, ja tas iekaisis.

—  Es nošautu suni, jā, to es izdarītu, — kāda sie« viete pūlī sacīja.

Piepeši suns atkal sāka rūkt.

—   Nāciet šurp! — īgna balss durvīs sauca, un tur uzlocītu apkakli un cepuri uz acīm satuntuļojies stāvēja svešinieks. — Jo ātrāk ienesīsiet manas mantas, jo labāk.

Kāds nezināms skatītājs vēlāk apgalvoja, ka viņš bija pārmainījis bikses un cimdus.

—  Vai jums iekoda, ser? — Fīrensaids jautāja, — Man ļoti žēl, ka suns …

—  Nemaz ne, — svešinieks atbildēja. — Nebija ieskrambāta pat āda. Pasteidzieties ienest mantas.

Misters Hols apgalvo, ka viņš norūcis pie sevis lāstu.