Tikko pirmā kaste pēc svešinieka norādījumiem bija ienesta viesistabā, viņš ļoti dedzīgi sāka to saiņot vaļā, pilnīgi nevērīgi izkaisīdams salmus uz misis Holas grīdsegas, un ņema laukā pudeles — gan mazas un resnas, kurās bija pulveris, gan mazas un šauras, kas saturēja baltus un krāsainus šķidrumus, rievainas zilas ar uzrakstiem «inde», apaļas pudeles slaidiem kakliem, lielas zaļa stikla pudeles, lielas dzidra stikla pudeles, pudeles ar stikla aizbāžņiem un stiklā izkodinātiem uzrakstiem, pudeles ar kārtīgiem aizbāžņiem un ar koka puļķiem aizbāztas pudeles, vīna pudeles un olīvu eļļas pudeles — visas tās viņš salika rindā uz skapīša un kamīna, uz galda pie loga, sev visapkārt uz grīdas, uz grāmatu plaukta un visur, kur vien biļa iespējams. Bramblhērstas aptieka nevarētu lepoties ar pusi no to skaita. Tas tik bija skats! No vienas kastes pēc otras viņš ņēma laukā tikai pudeles, līdz visas sešas bija iztukšotas un uz galda sakrājusies vesela kaudze salmu. Bez pudelēm viņš no šīm kastēm vēl izcēla mēģenes — arī krietni daudz, un rūpīgi ietītus svarus.
Tikko kastes bija izsaiņotas, svešinieks piegāja pie loga un sāka strādāt, nelikdamies ne zinis par izkaisītajiem salmiem, izdzisušo kamīnu, laukā palikušo grāmatu kasti un pārējām mantām, kas bija uznestas augšā.
Kad misis Mola ienesa pusdienas, viņš bija tā nogrimi:, darbā, lejot mazus pilienus no pudelēm mēģenes, ka nekā nedzirdēja, kamēr viņa nebija noslaucījusi no galda salmu kaudzi un, redzēdama, kāda izskatās grīda, drusku skaļāk nolikusi paplāti.