— Šiliņu, pierakstiet šiliņu! Cerams, ar šiliņu pietiks?
— Lai tā būtu, — misis Hola sacīja, paņēma galdautu un uzklāja uz galda. — Ja esat ar mieru, bez šaubām …
Viesis apsēdās un pagrieza pret viņu uzlocīto svārku apkakli.
Visu pēcpusdienu viņš nostrādāja ieslēdzies un, kā misis Hola apgalvoja, pa lielākai daļai klusumā. Reiz tomēr iekšā bija dzirdams rībiens un pudeļu šķindoņa, it kā iezveltu pa galdu, un pēc tam skaļš plīstošu pudeļu troksnis. Tad pāri istabai atskanēja ātri soļi. Baidīdamās, ka nav notikusi kāda nelaime, misis Hola piegāja pie durvīm un paklausījās, bet neuzdrošinājās pieklauvēt.
— Es netieku uz priekšu, — viņš plosījās. — Es netieku uz priekšu! Trīssimt tūkstoši, četrsimt tūkstoši! Milzīgs daudzums! Piekrāpts! Tas var man prasīt visu mūžu! … Pacietību! Kā tad, — pacietību! … Muļķis! Muļķis!
Uz bufetes telpas ķieģeļu klona atskanēja naglotu kurpju klaudzieni, un misis Hola, diemžēl, nevarēja noklausīties viņa monologu līdz beigām. Kad viņa atgriezās, istabā atkal valdīja klusums, šad tad varēja dzirdēt tikai viegli iečīkstamies krēslu un nejauši nošķindam pudeles. Svešinieks atkal bija ķēries pie darba.
Kad misis Hola ienesa tēju, viņa ieraudzīja istabas kakta zem lielā spoguļa saplēstus stiklus un zeltainu traipu, kas bija nevīžīgi izberzēts. Viņa vērsa uzmanību uz to.