— Ierakstiet to rēķinā, — viesis atcirta. — Dieva dēļ, nespīdziniet mani! Ierakstiet rēķinā, ja nodarīti kādi bojājumi! — Un viņš turpināja aprakstīt burtnīcas lapu.
— Es tev kaut ko teikšu, — Fīrensaids noslēpumaini sacīja. Tas bija pievakarē, un viņi sēdēja mazajā Aipingas krodziņā.
— Nu? — Tedijs Henfrijs jautāja.
— Tas zellis, par kuru tu stāstīji un kuru sakoda mans suns. Jā, — viņš ir melns. Mazākais viņa kājas ir tādas. Es redzēju pa plīsumu viņa biksēs un arī cimdā. Varēja sagaidīt, ka pazibēs sārta miesa, vai ne? Nekā! Bija tikai melnums. Es tev saku, viņš ir tikpat melns kā mana platmale.
— Nudien! — Henfrijs iesaucās. — Tas vispār ir kaut kas dīvains. Bet deguns viņam ir tik sārts kā nokrāsots.
Ta:; tiesa, Fīrensaids atbildēja. — To es zinu. Un rs tev pateikšu, ko domāju. Tas cilvēks ir raibs, 'IVdij, vietām melns, vietām balts — plankumains. Un viņš par to kaunās. Viņš ir jauktenis, un krāsas nav sajaukušās, bet iznākušas plankumainas. Esmu dzirdējis, tā gadoties. To katrs var redzēt, ka tā parasti ir ar zirgiem.
IV
MISTERA KASA SARUNA AR SVESINIEKU
Es diezgan sīki aprakstīju svešinieka ierašanos Aipingā, lai lasītājs saprastu dīvainos iespaidus, ko tā radīja. Viņa dzīvi līdz ievērojamajai biedrības svētku dienai, atskaitot divus savādus gadījumus, var pārstāstīt visai pavirši.