—  Man liekas, ka tagad varēšu tās ņemt un izžā­vēt, — viņa stingri sacīja, nepieļaudama nekādu ierunu.

—   Atstājiet cepuri! — viesis apslāpētā balsī at­bildēja, un pagriežoties viņa redzēja, ka viņš bija pa­cēlis galvu un lūkojās viņā.

Brīdi viņa raudzījās svešiniekā tik pārsteigta, ka nevarēja izteikt ne vārda.

Viņš turēja sejas apakšējai daļai priekšā baltu drānu — tā bija salvete, kas viņam bija līdzi. Mute un žokļi tika pilnīgi aizsegti, un tāpēc balss bija ska­nējusi tik neskaidri. Bet ne jau tas satrauca misis Holu. Visa piere virs zilajām brillēm bija notīta ar baltu ap­sēju un otrs apsējs klāja ausis, pilnīgi nosedzot visu seju un atstājot redzamu tikai sārto, smailo degunu. Tas bija sārts un spīdīgs, tāds pats ka ienākot. Mugurā viņam bija tumšbrūni samta svārki ar augstu, melnu apkakli, kas bija oderēta ar audeklu un uzlocīta. Bie­zie, melnie mati, kur vien varēja, spraucās laukā starp apsējiem un izveidoja savādas astes un Vagus, pie­šķirot svešiniekam visdīvaināko izskatu, kāds vien iedomājams. Viņa negaidīja, ka ieraudzīs tik savīkstītu un sasietu galvu, un brīdi sastinga.

Viesis neatņēma salveti no sejas, bet tāpat vien turēja priekšā, kā viņa tagad ievēroja, ar brūnā cimdā tērptu roku un skatījās viņā ar necaurredzamiem un tukšiem briļļu stikliem.